Ilmas Grauzdiņas piemiņai

"Dzīve ir strīpaina kā klaviatūra - ir baltie un melnie taustiņi, bet melnie taustiņi ir gan šaurāki izmērā, gan mazāk pēc skaita, turklāt tie viens otru nomaina." (I.Grauzdiņa)

Godinot cienījamās profesores piemiņu, publicējam 2015.gada oktobrī tapušu un vēl nepublicētu interviju ar Ilmu Grauzdiņu.

1. Kas ir mūzikas skolotājs? Kas ir vispārējās izglītības mūzikas skolotājs?

Vārdu savienojumā “mūzikas skolotājs” es vienmēr uzsveru pirmo vārdu. Un šajā ziņā es uzskatu, ka nav atšķirības, kur un ar kādiem bērniem mēs strādājam. Ja mēs uzsveram mūzikas, tad tas ir pamats. Visu pārējo var piemācīties.

Vispārizglītojošajam skolotājam ir daudz grūtāk nekā mūzikas skolas skolotājam, jo vispārizglītojošā skolā ir liels bērnu skaits, ir vajadzīga biezāka āda un prasme tikt galā ar baru, un, godīgi sakot, tas mani ļoti baidīja. Tādā ziņā mūzikas skolā ir siltumnīcas apstākļi. Vispārējā skolā ir pretruna, jo jebkuras mākslas mācīšana ir individuāla, tā vienmēr ir subjektīvi uztverama. Kad klasē ir trīsdesmit skolēni, tad tā būtu ilūzija uzskatīt, ka visi trīsdesmit bērni vienādi sadzird, piemēram, “Solveigas dziesmu” vai ko citu. Nē, “Solveigas dziesma” skan, bet tajā mirklī ir, ja ne trīsdesmit, tad divdesmit dažādi uztveres momenti, un tas skolotājam ir pats grūtākais.

2. Kāds ir mūzikas skolotājs?

Reizēm saka: “Tas gan ir gudrs, tam jau viegli.” Bet gudrība šeit nav noteicošais. Tagad, ieejot internetā, uzzini, cik daudz vēl nezini, bet svarīgāk ir prast likt lietā tās zināšanas, kas jau ir iegūtas,– lūk, tā ir profesionalitāte. Piemērs no harmonijas eksāmeniem, kad studenti apgūst teoriju vislabākajā līmenī. Bet pēc eksāmena lielākoties viss tiek aizmirsts un nepaliek pat prasme nospēlēt elementāru pavadījumu. 

Par skolotājiem varētu kļūt tie cilvēki, kuri ir ļoti cilvēcīgi, tie, kuriem acis spīd, kuri reaģē uz to, kas notiek. Ja cilvēks iet auditorijas priekšā, tad viņš it kā nonāk uz skatuves un svarīga ir viņa attieksme, iekšējā uguns un dzirkstele: "Es gribu ar jums runāt, jūs redzēt!" Svarīgi ir smaidīt un darīt visu ar prieku. Protams, sagatavoties arī vajag, lai cik pieredzējis būtu. Arī es vienmēr esmu centusies sagatavoties, lai arī mana runāšanas pieredze ir liela.

3. Vai skolotājs var būt ambiciozs?

Man nepatīk ambiciozi cilvēki vispār. Es uzskatu, ka cilvēks daudz ko var sasniegt bez ambīcijām. Varbūt šis jēdziens ir manā apziņā mazliet sabojājies. Man tas ceļš ir pašķīries pats no sevis.

4. Jūs esat daudzu mācību materiālu autore, piedalījusies dažādu akadēmisku darbu izstrādē. Tas viss saistās ar nemitīgiem faustiskiem meklējumiem, zināšanu papildināšanu, formulēšanu un dalīšanos ar pārējiem, kam nav gala, jo kāds ir paspējis atklāt vēl kaut ko noderīgu. Vai kādreiz tas nes arī pabeigtības sajūtu, tā ka var teikt: ”Šo jomu nu es pilnībā pārzinu, šajā darbā vairs nav kļūdu"?

Man ir zināma skepse: “Kas ir jaunais? Labi aizmirsts vecais!”. Protams, var jau atrast vēl kādu problēmas griezumu. Bet visbiežāk vismaz trīs ceturtdaļas ir tas pats, ko mēs jau zinām. No otras puses, pilnībā pārzināt savu jomu mēs neviens tik un tā nevaram, jo, tālāk ejot, aizvien jaunāks apvārsnis parādās, bet... par to nevajag uztraukties. Tomē jāatzīst - eksakto zinātņu pētniecība iet uz priekšu straujiem soļiem, bet humanitārie gan tam nevar tikt līdzi.

Mēs esam kā akumulators. Kā brauc, tā lādējas. Ja es ko daru, tad no tā es arī uzlādējos. Katrs students nāk ar savu tēmu, un tad es lēkšoju līdzi. Man patīk salīdzinājums, ka, rakstot bakalaura darbu, profesors iet pa priekšu un stiepj bakalaura studentu līdzi. Maģistrantūrā abiem jāiet blakām, jo es nevaru zināt visu, ko maģistrants zina. Tas ir normāli, un tāpēc mēs viens otru atbalstām. Savukārt topošajam doktoram ir jāskrien pa priekšu, un pedagogs cenšas paskriet viņam līdzi. 

5. Kas ir bijušas jūsu autoritātes profesionālajā dzīvē, īpaši mūzikas pedagoģijas jomā?

Es teiktu, ka tie ir mani pedagogi Konservatorijā un vēlāk arī kolēģi, turklāt no dažādām paaudzēm. Es varbūt nepieņemu visus cilvēkus kopumā, bet katram ir kaut kas, par ko gribas teikt: “Kaut es tā varētu!”. Tas man saglabājies no studentu laikiem. Nu, piemēram, Ludvigs Kārkliņš, kurš sarakstījis tik daudz grāmatu un vienmēr visu paspēj. Kaut es tā varētu! Jau vēlāk atklāju, ka viņam piemīt fantastiska īpašība pārslēgties no tēmas uz tēmu. Man šīs spējas nav, es esmu lēnais, man vajag iešūpošanās laiku. Un papildus viņam bija raksturīga augsta pašdisciplīna, organizētība, mērķtiecība. Un tad uzreiz ir rezultāts.

Lija Krasinska bija fantastiska lektore, jo viņai piemita atraktivitāte. Vienmēr dega par to, ko darīja. Viņa pārvaldīja klavieres un spēlēja jebkuru tēmu, no jebkuras vietas un citā tonalitātē. Tas ir Dieva dots. 

Mūsu Oļģerts Grāvītis. Kaut es tā varētu – katru sīkumiņu pierakstīt, iegrāmatot, nolikt mapītēs ar domu, ka viss noderēs. Ja man kādreiz kaut ko vajadzēja, gāju pie profesora un lūdzu materiāliņu. Vienmēr varēju dabūt vajadzīgo. Profesoram visu mūžu bija niķis – lai kur atrastos, visu piekonspektēt. Es pati kādreiz dzīvē tā esmu pierakstījusi. Paiet kāds laiciņš, un secinu, ka tas noder.

Mana profesore, kas vadīja bakalaura darbu, bija Jeļena Bogatirjova. Viņas lauciņš bija forma. Vecā kaluma dāma – man bija bail no viņas. Sākumā bija fantastiskā sajūta – par to, kā viņa zina, ka skaņdarbs ir tādā formā? Tikai ar laiku arī pati piedzīvoju to, ka intuīcija piespēlē pareizo atbildi no dažādām iespējamām.

Tie visi bija mani skolotāji. Bet vēl jau ir mani kolēģi, mana paaudze - Jānis Torgāns, Vita Lindenberga, Ilga Hammere, Georgs Pelēcis. Viņu atdeve un aizrautība ar savu priekšmetu. Arī Jeļena Ļebedeva. Jā, es varu reizēm labsirdīgi pasmaidīt, cik aizrautīgi Ļena stāsta par mūzikas formu, bet tas tā ir jādara, ja tu esi aizrāvies ar savu lietu. 

Metodikai es pievērsos, kad pēc studijām mani norīkoja pirmajā darba vietā Kultūras ministrijas mācību iestāžu metodiskajā kabinetā. Es ļoti daudz hospitēju, toreiz es zināju visu par to, kurš un kā strādāja. Tādā sakarā es gribētu vēl pieminēt divas dāmas, kuras mani iedvesmoja, bija manas autoritātes un pret kurām palikusi cieņas pilna attieksme no laika, kad vēl biju jauna un zaļa. Tā ir Felicita Šnē, mūsu diriģenta Normunda Šnē mamma. Viņa lielāko daļu sava mūža nostrādāja Jelgavā. Viena no solfedžistiem. Otra bija Vaida Salmiņa. Viņa strādāja Rēzeknē, tagad - Ventspilī. Viņas bija solfedžo skolotājas praktiķes, vadīja olimpiādes. Vērojot viņas, sapratu to, kā vajadzētu. Tas ir normāli, ka mēs sākumā mācām tā, kā mūs mācīja. Kāds gadījies pirmais pedagogs, tā bieži turpinām. Tikai vēlāk apjaut, ka var arī citādāk.

6. Kad jūs vadāt dažādus koncertus Mūzikas akadēmijā, jums izdodas radīt interesi par gaidāmajiem skaņdarbiem, – kā bērnos, tā pieaugušajos. Vai mūsdienās ir svarīgi panākt, ka bērniem mirdz acis mūzikas stundās, jo bieži bērni ir tik pieauguši? Kā panākt šo mirdzumu?

Es domāju, ka mūsdienās daudz kas ir nekā bija agrāk, lai gan man tiešā sasaiste ar skolu tagad ir tikai caur saviem bērniem, mazbērniem. Tomēr es domāju, ka, mūsdienās, lielās līnijās ņemot, bērni ir pragmatiskāki, racionālāki un vairāk izceļas apsvērums: “Kas man par to būs? Kāpēc man tas jāmācās? Un kāds man labums no tā būs?” Mēs savā jaunībā par to domājām, bet mēs neatļāvāmies prasīt, jo bija princips: “Ja man prasa, tad jādara.” Tagad skolotājam jābūt gatavam argumentēt, kāpēc tas ir jāmācās, jo ar principu: “Jāmācās, tāpēc ka jāmācās” vairs netiek cauri. Bet es baidos vispārināt, jo man liekas, ka bērni ir ļoti dažādi. Ir lielāka amplitūda, jo ir gan ļoti domājoši un citādi domājoši, bet ir arī tādi, kuri neko negrib un kuriem neko nevajag. Ne vienmēr tas ir acīmredzams, jo reizēm, kamēr viņš sēž zem galda vai sēž uz ceļiem, šķiet, ka viņi pienācīgi neuzvedas un nedzird, ko es stāstu. Ja skolotājam piemīt pedagoģiskā elastība, tad viņš pamana, ka patiesībā, bērns visu ir dzirdējis un sapratis. 

Atceros tādu vienreizēju sajūtu kādā bērnudārzā, kad es ar bērniem spēlējos, dziedu un šie bērni ir kā mīksta mīkla, kas seko līdzi. Tas izdodas retumis, bet tad ir ļoti īpaši, jo sajūti, ka esi uz cilvēkiem iedarbojusies. Vecais latīņu teiciens, kas jāpanāk katram oratoram: “Docere, delectare, et movere”. Docere – iemācīt, delectare - patīkami saviļņot un aizraut, bet movere – iekustināt. Savākt un suģestēt – tā ir tāda lektora prasme, kas nepieciešama katram, izejot auditorijas priekšā. "Cepuri nost" tiem, kas tiek ar to galā un spēj panākt vismaz puslīdz to “Ah!” momentu, sevišķi klasē. Lai to sasniegtu, stāstot jābūt sajūtai, ka tev pašam temats ir interesants. To ļoti jūt, vai tas tā ir, tas suģestē uzreiz. Un tad, ja tev ir kaut daži klausītāji, kas klausās, māj ar galvu, tad var runāt, jo pamazām pievienojas arī citi klausītāji. Kaut kāda godkārība mums katram piemīt. Tas ir viens no momentiem, kas man pašai rada gandarījumu, kad lekcijas sākumā ir akmeņainas sejas, bet paiet desmit minūtes un ledus izkūst. To novēlu katram runātājam. 

7. Ja mēs ieskatītos pagātnē, kas, jūsuprāt, ir mainījies mūzikas pedagoģijā un kādas ir atšķirības pirms un pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas? Vai ir bijušas acīmredzamas izmaiņas, kamēr esam iekļāvušies ES?

Līdz ar Latvijas valsts nodibināšanos tikām vaļā no Maskavas uzraudzības, kas ir ļoti labi. No Maskavas dāmām mēs mēdzām stipri ciest, kad viņas atbrauca, lai kritizētu. Tagad ir vieglāk pieejama ārzemju pieredze, bet nevajadzētu aizmirst, ka Padomju Savienība bija ļoti liela. Arī toreiz bija augsts līmenis, piemēram, Gruzijas mūzikas audzināšanā. Maskava un Sanktpēterburga tiešām bija ļoti lieli centri, no kurienes arī tagad nāk daudz labu zinību. Mīnuss ir tas, ka mēs pazaudējām Kultūras ministrijas metodisko kabinetu. Tas pārraudzīja, kas notiek metodikas jomā, organizēja kursus, bija metodiskā izdevniecība un metodiķis katrā priekšmetā – stīgu spēlē, pūšaminstrumentu spēlē, pie kā varēja konsultēties. Kad tas pārtapa par Kultūrizglītības centru, tad sāka nodarboties ar koncepciju veidošanu, bet metodika palika bez pieskatīšanas. Tā tas būtībā ir šobrīd. Rodas jautājums – kas nodarbosies, kas būs atbildīgs par programmu izstrādi?

Agrāk pēc studijām norīkoja darbā. Tam bija gan mīnusi, gan plusi. Nosaukšu plusus. Piemēram, tā pati Daugavpils. Tur neviens ilgi neturējās. Nostrādāja savus obligātos trīs gadus, pa to laiku sameklēja citu darbavietu un laidās projām. Tomēr trīs gadu laikā tur bija viens jauns, enerģisks skolotājs, kas sadarīja daudz, jo viņš strādā, mācās metodiku, nobriest pats. Tas tomēr veidoja kaut kādu apriti. 

Tam, kurš bija pabeidzis mūzikas vidusskolu, bija tiesības strādāt par pedagogu bērnu mūzikas skolā, jo viņš bija apguvis gan metodiku, gan izgājis praksi. Tas, kurš pabeidza Rēzeknes, Daugavpils, Ventspils u.c. Latvijas tālo centru mūzikas vidusskolu, uzreiz varēja strādāt tuvējā bērnu mūzikas skolā. Vēlāk to aizliedza saistībā ar Boloņas procesiem, kamēr nav iegūta augstākā izglītība. Diemžēl tas nemotivē iet mūzikas vidusskolā un attiecīgi skolēnu skaits mūzikas vidusskolā iet mazumā. Tas neveicina arī skolotāju apriti, bet novecošanos gan.

Saturiskā nozīmē var teikt: vairojas to skolotāju pulciņš, kuri piekrīt idejai, ka mūzika nesākās ar Bahu un nebeidzas ar Grīgu un Čaikovski. Aizvien vairāk pedagogu atzīst, ka mēs nevaram centrēties tikai uz šauri akadēmisko mūziku. Manuprāt, vajadzētu dot priekšstatu par plašākām mūzikas iespējām. Piemēram, nupat bija atbraucis indiešu sarodists. Būtu interesanti kaut ko tādu parādīt bērniem, lai viņi zinātu, kas notiek pasaulē. Ir tradicionālā mūzika, baznīcas mūzika, rituāla mūzika, citu kontinentu mūzika un populārā mūzika – katra ar saviem noteikumiem. Citādi gadās, ka skolēns aizbrauc pie radiņiem, kas ir neizpratnē, jo viņš nevar pat um-pa-pā nospēlēt vai bērniem rotaļas novadīt. 

Nevajag par varītēm censties mācīt kaut ko vienu, bet it kā pamatīgi, jo bērna prāts vēl nav tam nobriedis. Es pati esmu bijusi traka skolotāja un, pārskatot savus materiālus, tagad sevi kritizēju, jo esmu devusi daudz par daudz faktoloģijas. Ja es tagad savējiem paprasītu, ko viņi no tā atceras, tad tas būtu “mellumiņš” aiz naga. Mēs pārāk daudz dodam informāciju. Ja rodas jautājums, kā bez tā var iztikt, tad es saku, ka var iztikt. Ir jāpārceļ akcents uz klausīšanos un analizēšanu, elastīgu domāšanu, pārslēgšanos, vispārēju attīstīšanu. Ja vienu reizi mācību stundā parāda nepilnu fragmentu no kādas simfonijas, tad nevar teikt, ka ir iemācīts, kas tā simfonija tāda ir. Nevajag sevi mānīt. Labāk noklausīties vienu veselu simfonijas daļu no sākuma līdz galam – “Mēnesnīcas sonātes” pirmo daļu, kādu Šopēna sonāti vai Gēršvinu. 

Padomju gados saturiskā ziņā tēmas bija arī tendenciozākas, jo akcentēja sociālo momentu un faktus, ka komponisti it kā visbiežāk miruši no nabadzības, nevis no kādām patiesām slimībām. Tagad mēs taču saprotam, ka par nabadzību nevaram runāt, ja mūziķi, dzīvojot galmos, rotājušies ar zelta pogām, samta uzvalkiem un tamlīdzīgi. Senāk stāstīja arī par sociālo apspiestību, ka, piemēram, Haidnam bezmaz vai vajadzējis saviem kungiem zābakus pucēt. Vācu grāmatās šie fakti interpretēti pavisam citādi – Haidns bija laimīgs, jo viņa rīcībā bija orķestris, viņš no rīta uzrakstīja simfoniju un vakarā to jau atskaņoja. Kurš šodienas komponists tā var? Ja par to viņam bija jāpieskata, lai viņa orķestranti uzvestos kā pienākas kalpotājiem, tad gribētu teikt, ka mums katram par kaut ko ir jāatbild. Es ceru, ka pedagogi klasē tomēr šādu redzējumu tolaik tik ļoti neuzsvēra.

Arī mūsdienās daudzas lietas ir ar politiskiem akcentiem. No viena grāvja mēs metamies iekšā citā. Tos, kas ir dzīvojuši padomju laikā (arī mani), reizēm aizskar vērtējums: "visi taču bija ideoloģijai pakļauti, un Grauzdiņa lekcijās gāja priekšā un runāja tikai to, kā bija pareizi jārunā, kā partija un valdība lika…" Tā taču nebija! Es runāju par mūziku. Protams, tie sauklīši bija vajadzīgi, un kaut kur tos oficiāli piekabināja klāt. Cilvēkam ir dota viena dzīve. Mans laiks iekrita padomju laikā, bet es arī gribēju dzīvot, veikt savu misiju, savu darbu. Tā nebija tikai padomju ideoloģijas propaganda!

Tagad daudzi aizbrauc mācīties uz ārzemēm kā “vietējie pīlēni”, bet atbrauc kā pasaules pilsoņi, kuriem visas problēmas ir viegli atrisināmas. Lūk, tas ir tas labais, ko esam pārņēmuši. Ir milzīga atšķirība starp piedzīvoto brīvību un mākslīgo brīvību. Mums bija ļoti grūti atbrīvoties. Šeit dzīvojot, mēs nevarējām dabūt to sajūtu.

8. Vai nav pazudusi mūzikas loma salīdzinājumā ar Cimzes laiku, kad vispirms, lai kļūtu par jebkādu mācību priekšmetu skolotāju, tika pārbaudīta muzikālā dzirde? 

Tas jau nenotika tikai Cimzes institūtā, kur tas ir saprotams, jo pamatā mērķis bija izglītot baznīcas ķesterus un ērģelniekus, bet arī Latvijas laika skolotāju institūtos. Cimze bija savā seminārā sagatavojis projektu, kur redzamas nerealizētas ieceres, bet kur prasības paredzētas daudz augstākas. Tas nebija no gaisa pagrābts, jo Cimze to bija noskatījis Vācijā. Tas arī izskaidro, kāpēc Vācijā katrā mazā miestiņā ir ērģelnieks, labas ērģeles un korītis, pat vīru koris, kas uzstājas kaut vai divas reizes gadā. Arī tepat Latvijā, par 20. gadiem Jelgavas skolotāju institūtā, kur darbojās Jēkabs Mediņš, un Rīgas skolotāju institūtā, kur darbojās Jēkabs Vītoliņš, varam lasīt – lai arī par kādu skolotāju gribētos kļūt, vispirms bija jānotur vismaz meldiņš. Tagad vairs nav reāli prasīt katram fizikas vai matemātikas skolotājam dziedāt kā lakstīgalai. Tas ir dabiski. Jo, salīdzinot ar to laiku, tagad brīvā laika aizpildījuma piedāvājums ir ārkārtīgi plašs, tādēļ intereses arī izšķīst. To, protams, mēs vairs atpakaļ nedabūtu.

9. Jūs joprojām turpināt dalīties savā pieredzē ar mūzikas augstskolas studentiem. Ko jūs pamanāt strādājot ar studentiem? Vai ieskatāties nākotnē, kas no šiem jauniešiem, jaunajiem profesionāļiem iznāks?

Es domāju, ka ir pietiekoši daudz cerīgu studentu, kuri ir gatavi sevi veltīt skolotāja darbam. Nesen studente man prasīja padomu, un es saku: "Tev jau pa trīs vietām jāskraida!". Viņas atbilde: "Skolotāj, es esmu priecīga, jo es varu praktizēties!" Un tas mani priecē. Tur tiešām būs skolotājs.

10. Esmu novērojusi, ka tiem, kuri jau strādā skolā, ir atšķirīga interese par studiju priekšmetiem.

Taisnība, jo kamēr tu nestrādā, tikmēr metodika ir tikai “uz papīra”. Kad sāc strādāt, tad patiešām sākas metodika. Es iedomājos, ka labi būtu... bet to lai citi kolēģi izdara! Kad cilvēks ir kādus divus gadus pastrādājis, tad viņam vajadzētu vēlreiz apgūt tādus kārtīgus metodikas kursus un iziet cauri visām tām pamatlietām, pat bez īpašas uguņošanas. Tā būta pavisam cita lieta. Reiz izsludinājām kursus pedagogiem ar trīs gadu pieredzi. Viss beidzās ar to, ka sanāca kundzes gados, grupas bija pilnas un jaunajiem jau vairs vietas nepietika. Diemžēl neiznāca tā, kā bija domāts, bija parasts seminārs. Mūsu augstskolā, es domāju, ka pedagoģiskā prakse ir labi sakārtota.

11. Vai ir kāda jauna vai sen aizmirsta pedagoģiska pieeja, kura jums tagad šķiet ļoti pievilcīga, atkārtošanas vērta, par kuru gribētu atgādināt mūsu skolotājiem?

Es vairs nespēju iedomāties savu dzīvi bez franču diktātiem, ko tagad es visiem uzdodu. Es nevarētu atgriezties pie 10 reižu spēlēšanas moderato tempā un 20 minūšu rakstīšanas, jo šī ir dzīva mūzika, dzīvs materiāls. Vajadzētu jau pašiem savu materiālu izdot. Es jau pāris gadus kopā ar studentiem tos vācu, tagad tikai jāsistematizē. Tā ir viena no muzikālās dzirdes attīstības metodēm, kurai, manuprāt, patiešām ir jēga, esmu ar abām rokām un kājām par tādiem diktātiem. Par to aģitēju jau kopš 2000. gada, kad "Pūces skolā" jau parādījās diktāti ar "caurumiņiem". Domāju, ka tas jau ir visiem zināms, un tie, kas ir gribējuši, tie ir pieņēmuši. Arī daudzas citas idejas, ir palaistas apritē un ir pieejamas. Kā tas īsti skolā realizējas, grūti pateikt, jo nav atgriezeniskās saiknes.

Man patīk kāds stāsts. Reiz mūsu tagadējā ērģeļu profesore Larisa Bulava jautājusi tālaika ērģeļspēles profesoram Nikolajam Vanadziņam: "Profesor, kādas ir jūsu mācīšanas metodes?" Profesors ir kļuvis dusmīgs un teicis: "Kādas metodes? Man nekādas metodes nav! Profesors ir kā sūklis un, ja jūs esat labs students, tad no viņa izspiedīsiet visu, kas jums ir nepieciešams!" Lūk, tā tas ir! Studentam ir jānāk un jāprasa, jācenšas izsūkt to, kas viņam nepieciešams. Iespējams, to vajadzētu reizēm atgādināt studentiem studiju laika pašā sākumā pirmajā vai otrajā kursā. Ja man priekšā ir grupa, es citādi nevaru izzināt, kas viņam katram nepieciešams. Reizēm varbūt students neiedomājas, ka no tā, cik viņš ir aktīvs, gatavs iesaistīties un izraisīt diskusiju, tik arī viņš varēs paņemt. Ja students man prasa, tad es nāku un palīdzu, analizējam kopā. Tāpēc jau es te esmu. Kādreiz Jānis Mediņš esot strādājis apakšā stūra klasē, kur tagad ir bibliotēkas vadītājas kabinets. Reiz pēcpusdienā kāds ienācis iekšā, bet Mediņš tur mierīgi sēž, raksta, komponē. Atnācējs jautājis, vai tad viņam vēl kādas nodarbības. Mediņš atbildējis: "Nu jā, es te sēžu, bet neviens nenāk. Laikam visi visu zina!". 

12. Ko jūs gribētu novēlēt tagadējā laika jaunajiem un pieredzējušajiem mūzikas skolotājiem?

Vēlos novēlēt atcerēties, ka dzīve ir strīpaina kā klaviatūra - ir baltie un melnie taustiņi, bet melnie taustiņi ir gan šaurāki izmērā, gan mazāk pēc skaita, turklāt tie viens otru nomaina.

Intervēja Viktorija Jumiķe 21.10.2015.

Foto - Santa Savisko